Gerbs

Aktualumi

Volūda

Literatura

Viesture

Muoksla

Etnokultura

Dūmu meiti

Vasals
Bazneica
Školāni
Studenti
Breivī servisi

Gostu gruomota

Saitys













. (.)


latgola.lv

Nūsyuteit atsaceišonu | Saroksts | Pyrmuokejuo viests | Cyta viests

vasals

par nac minoritashu jiedziini lg kontextaa

Syuteituojs: Harijs Bernans <harijs.bernans_N@N_bernans.com> (217.21.164.251)
Data: Ūtardiņ, 2004 gods pebraļa (svacainis) mieneša 24 dīnys 13 stuņdēs 10 mynotūs


This is a multi-part message in MIME format.

------=_NextPart_000_0029_01C3FAD6.8EFEBB70
Content-Type: multipart/alternative;
boundary="----=_NextPart_001_002A_01C3FAD6.8F01C8B0"

------=_NextPart_001_002A_01C3FAD6.8F01C8B0
Content-Type: text/plain;
charset="windows-1257"
Content-Transfer-Encoding: quoted-printable

atsalaushuus puorpubliceet roxtu nu LA
(http://www.latvijasavize.lv/index.php?la=1887&li=1932494 ) par nac
minoritatem.

nac minoritashu konvenceja - ite vel viins potencials instruments latgaliskuo
aizsardzeibai.

priicei duuma, ka nav vyspuoreigys, viinnuuzeimeigys definicejys, kotraa
valstii tei teik definaata pa sovam, kas teoretiski duud vareibu ari
myusim dabuot itaidu statusu.

Saabru estu definiceja:

"Kaimiņvalstī Igaunijā, kas konvenciju ratificējusi 1998. gada februārī, par
nacionālo minoritāti tiek uzskatīti ļaudis, kas pastāvīgi dzīvo valsts
teritorijā, izveidojuši ilgstošas un noturīgas saites ar Igauniju,
atšķiras no igauņiem pēc etniskajām, valodas, reliģijas un kultūras
pazīmēm, kas apvieno šos cilvēkus."

Veruutiis pa itam - latgali atsaskir nu LV pa voluudai, religejai, i kultuurai,
bet par etniskajom pazeimen - ite juovaicoj kaids specialists.

A.c.,/Sincerely,

Harijs Bernans.

Minoritāšu konvencija: kurš par, kurš pret
Autors Ģirts Kondrāts
Publicēšanas datums: 2004. gada 24. februāris

Starp vairākiem desmitiem Eiropas Padomes noteikumu, kas regulē dzīvi Eiropā,
Latvijā dažādu iemeslu dēļ īpaša uzmanība pievērsta Vispārējai konvencijai
par nacionālo minoritāšu tiesību aizsardzību.

Valstis, kas atbalsta konvenciju

Vispārējā nacionālo minoritāšu aizsardzības konvencija ir radīta 90. gadu
pirmajā pusē. Tiesa gan, pirmie dokumenti šajā jomā parādījās jau 1949.
gadā un nedaudz vēlākā laikā.

Vispārējās konvencijas mērķis ir aizsargāt nacionālās minoritātes, kas dzīvo to
valstu teritorijā, kas pieņem kopīgus lēmumus Eiropas Padomē. Tā tiek
uzskatīta par pirmo pilnvērtīgo instrumentu nacionālo minoritāšu
aizsardzībai, ar kura palīdzību ir iespējams panākt nacionālo minoritāšu
aizsardzību valstīs un garantēt to kultūras un valodas saglabāšanu un
attīstību.

Minoritāšu aizsardzības konvencija Eiropas Padomē tika nodota parakstīšanai
1995. gada 1. februārī un stājusies spēkā1998. gada 1. februārī. Pats
konvencijas teksts sastāv no 32 pantiem, kas sagrupēti piecās nodaļās.
Konvencijai līdz šim brīdim ir pievienojušās 35 Eiropas valstis, bet tādas
Eiropas Padomes dalībvalstis kā Andora, Azerbaidžāna, Bosnija un
Hercegovina, Francija, Serbija un Melnkalne kā arī Turcija konvenciju nav
parakstījušas. Tādas valstis kā Beļģija, Gruzija, Grieķija, Islande,
Latvija un Nīderlande konvenciju ir parakstījušas, bet nav ratificējušas.
Piemēram, Beļģijas parlaments, kurā pārstāvēti ne tikai flāmi un valoņi,
to nav darījis, jo uzskata, ka vairāku kopienu valstī, kāda ir Beļģija,
minoritāšu attiecības jau ir noteiktas ar konstitucionālo likumu, bet
jēdziens "nacionālā minoritāte" ir jēdziens, ar ko operēt ārpolitikā.
Izņēmums ir Serbija un Melnkalne, kas konvenciju nav parakstījusi, bet pēc
referenduma 2001. gada maijā tā ir ratificēta un dažus mēnešus vēlāk
stājusies spēkā. Referendums par pievienošanos konvencijai 2000. gada
februārī bija arī citā bijušas Dienvidslāvijas federācijas daļā — Bosnijā
un Hercegovinā.

Kā to paredz Vispārējā konvencija par nacionālo minoritāšu aizsardzību, Eiropas
Padomes Ministru komiteja var aicināt pievienoties konvencijai jebkuru
valsti, kas nepieder pie Eiropas Padomes, ja valstī ir personas, kas
pieder pie nacionālajām minoritātēm.

Kas un kur ir minoritāte

Lai gan visas valstis, kas pievienojušās starptautiskajai minoritāšu tiesību
konvencijai, apņemas garantēt vienlīdzību un aizsardzību likuma priekšā
personām, kas pieder pie nacionālajām minoritātēm, katrā no Eiropas
Padomes valstīm izpratne, kas ir nacionālā minoritāte, atšķiras. Šie
uzskati tāpat kā attiecības starp pamattautu un mazākumtautībām
veidojušies vēsturiski. Ir tādas valstis kā, piemēram, Vācija, kura ir
noteikusi, ka minoritātes ir dāņi, sorbi, frīzieši, sinti un čigāni,
kuriem ir Vācijas pilsonība, Zviedrijā — Zviedrijas sāmi, Zviedrijas somi,
ebreji, čigāni un torndāleri. Savukārt Austrijā tās ir visas nacionālās
grupas, kas nerunā vācu valodā, bet Luksemburgas Lielhercogistē, kura cita
starpā nemaz konvenciju nav ratificējusi, uz minoritātes statusu var
pretendēt cittautieši, kas te dzīvo vairākās paaudzēs. Uz minoritātes
statusu, kuru nosaka ilgstoša dzīvošana kādā no kantoniem, balstās
mazākumtautības definīcija Šveicē. Taču te tiek ņemts vērā, cik labi
minoritāte ir saglabājusi savu kultūru, tradīcijas un piederību savai
ticībai. Sarežģītāka minoritāšu tiesību īstenošana, cik var spriest no
ārvalstu preses slejām, ir, piemēram, Rumānijā, kur problēmas sagādā
attiecības ar čigānu minoritāti, bet, piemēram, Ungārijā ilgāku laiku bija
neiecietība pret rumāņiem, kas kompakti dzīvoja šīs valsts teritorijā, un
otrādi. Šādas pretrunas radās arī Balkānos, kur par savām tiesībām cīnījās
ārpus etniskās dzimtenes dzīvojošie albāņi.

Kaimiņvalstī Igaunijā, kas konvenciju ratificējusi 1998. gada februārī, par
nacionālo minoritāti tiek uzskatīti ļaudis, kas pastāvīgi dzīvo valsts
teritorijā, izveidojuši ilgstošas un noturīgas saites ar Igauniju,
atšķiras no igauņiem pēc etniskajām, valodas, reliģijas un kultūras
pazīmēm, kas apvieno šos cilvēkus.

Pavisam citāda nostāja ir Lielbritānijai. Kā paskaidroja Apvienotās Karalistes
vēstniecībā Latvijā, tādu sabiedrības grupu, kuru atbilstoši konvencijai
varētu apzīmēt ar jēdzienu "nacionālā minoritāte", nemaz nav. Toties
Lielbritānijā ir "rasu grupas", kuru tiesības noteiktas ar īpašu 1976.
gadā izdotu rasu attiecību aktu. Tur arī ir ar likuma spēku noteikta
cilvēku piederība vienai vai otrai nacionālajai grupai, ņemot vērā viņu
rasi, ādas krāsu, tautību vai etnisko izcelšanos. Tas ir darīts saskaņā ar
starptautisko konvenciju par rasu diskrimināciju, un varas iestādes seko,
lai pieminētais akts darbotos kā daļa no nacionālo minoritāšu konvencijas.

Atliek vēl piebilst, ka Krievija, kura allaž Latvijai aizrādījusi par
"cilvēktiesību pārkāpumiem", tajā skaitā pieminot arī neratificēto
minoritāšu konvenciju, uzskata, ka tas ir pretrunā ar minoritāšu
konvenciju, ja cilvēkiem, kas dzīvojuši kādā teritorijā vai valstī,
mainoties likumiem, tiek atņemta tās valsts pilsonība. Tā kā Krievijas
Federācija konvenciju ir ratificējusi 1998. gada augustā, tad skaidrs, ka
te ņemtas vērā tās realitātes, kas izveidojās pēc 1991. gada, kad beidza
pastāvēt PSRS un daudzviet izveidojās situācija, kas nav samērojama ar
situāciju, piemēram, Somijā.

Francijas īpašā nostāja

Francija ir viena no Eiropas Padomes dalībvalstīm, kas, kā to skaidroja
Francijas vēstniecībā Latvijā, konvenciju par nacionālo minoritāšu
aizsardzību neparaksta konstitucionālu, vēsturisku un politisku iemeslu
dēļ.

Kā pirmais ir minams konstitucionālais aspekts. Izrādās, ka Francijas
konstitūcija, kas pieņemta 1958. gadā, neatzīst "nacionālo minoritāšu"
pastāvēšanu Francijas teritorijā. Saskaņā ar konstitūciju Francija "ir
vienota un nedalāma". Līdz ar to Francija nevar parakstīt starptautisku
konvenciju, kas būtu pretrunā ar minēto principu.

Runājot par vēsturisko aspektu, 1789. gadā pieņemtā Vispārējā cilvēka un
pilsoņa tiesību deklarācija nosaka, ka indivīda tiesības ir augstākas par
nacionālo kopienu tiesībām. Turklāt franču nācija ir veidojusies gadsimtu
gaitā, balstoties uz vienas — franču — valodas principu.

Treškārt būtu jāmin politiskais aspekts. Protams, Francijas konstitūcijas
noteiktie ietvari nenozīmē, ka Francija naidīgi izturas pret ārzemniekiem,
kuri dzīvo tās teritorijā vai lūdz Francijas pilsonību. Francijas
koncepcija vērsta uz to, lai saskaņotu konstitucionālo principu par
nedalāmu Franciju ar absolūtu cilvēktiesību ievērošanu. Šī koncepcija
izpaužas tādējādi, ka tā cenšas panākt visu to personu, kuras likumīgi
apmetušās uz dzīvi Francijā, politisko integrāciju (Francijas valsts
naturalizācijas tiesības balstītas uz jus soli — zemes jeb teritorijas
tiesībām).

Politiskā integrācija Francijā balstās uz pilsonības ideju: franči un tie, kuri
par tādiem kļuvuši, balstoties uz zemes tiesībām (jus soli), ir absolūti
vienlīdzīgi no tiesību un politisko, ekonomisko un sociālo pienākumu
viedokļa.

Līdz ar to tādi apstākļi kā etniskā izcelsme, reliģiskā piederība vai dzimtā
valoda nekādā ziņā Francijā nevar nodalīt kādas kopienu apvienības, ko
atzītu valsts.

Francijas projekts balstās uz ideju par to, ka minētās atšķirības, kas pašas
par sevi ir pilnīgi respektējamas, nevar traucēt vienotas nacionālās
kopienas jēdziena īstenošanu. Gluži otrādi, raugoties no teorijas un
prakses viedokļa, tieši šīs kopienas daudzveidīgā izcelsme veido tās
stiprumu un pastāvīgumu (lūgums par naturalizāciju ir brīvas gribas akts),
tiklīdz tiek īstenota visu pilsoņu politiskā vienlīdzība.

Amatpersonas, kas skaidroja Francijas nostāju, nobeigumā uzsvēra, ka
iepriekšminētais nenozīmē, ka Francijai nav jāsaskaras ar nozīmīgu
izaicinājumu saistībā ar sabiedrības integrāciju. Šis izaicinājums, starp
citu, ir acīm redzams arī valdības politiskajā darba plānā. Tāpat Francija
pilnībā apzinās, ka citas konstitucionālās tradīcijas un cits vēsturiskais
un sociālais konteksts citās Eiropas valstīs var novest pie nacionālo
minoritāšu atzīšanas. Francija necenšas savu modeli eksportēt. Tās
atteikšanās parakstīt Eiropas Padomes konvenciju attiecas tikai uz pašu
Franciju.

------=_NextPart_001_002A_01C3FAD6.8F01C8B0
Content-Type: text/html;
charset="windows-1257"
Content-Transfer-Encoding: quoted-printable

<!DOCTYPE HTML PUBLIC "-//W3C//DTD HTML 4.0 Transitional//EN">
<HTML><HEAD>
<META http-equiv=Content-Type content="text/html; charset=windows-1257">
<META content="MSHTML 6.00.2800.1400" name=GENERATOR>
<STYLE></STYLE>
</HEAD>
<BODY bgColor=#ffffff>
<DIV><FONT face=Arial size=2>atsalaushuus puorpubliceet roxtu nu LA (<A

href="http://www.latvijasavize.lv/index.php?la=1887&li=1932494">http://www.latvijasavize.lv/index.php?la=1887&li=1932494</A> )
par nac minoritatem.</FONT></DIV>
<DIV><FONT face=Arial size=2></FONT> </DIV>
<DIV><FONT face=Arial size=2>nac minoritashu konvenceja - ite vel viins
potencials instruments latgaliskuo aizsardzeibai.</FONT></DIV>
<DIV><FONT face=Arial size=2></FONT> </DIV>
<DIV><FONT face=Arial size=2>priicei duuma, ka nav vyspuoreigys,
viinnuuzeimeigys definicejys, kotraa valstii tei teik definaata pa sovam, kas
teoretiski duud vareibu ari myusim dabuot itaidu statusu.</FONT></DIV>
<DIV><FONT face=Arial size=2></FONT> </DIV>
<DIV><FONT face=Arial size=2>Saabru estu definiceja: </FONT></DIV>
<DIV><BR>"Kaimiņvalstī Igaunijā, kas konvenciju ratificējusi 1998. gada
februārī, par nacionālo minoritāti tiek uzskatīti ļaudis, kas pastāvīgi dzīvo
valsts teritorijā, izveidojuši ilgstošas un noturīgas saites ar Igauniju,
atšķiras no igauņiem pēc etniskajām, valodas, reliģijas un kultūras pazīmēm,
kas
apvieno šos cilvēkus."</DIV>
<DIV> </DIV>
<DIV><FONT face=Arial size=2>Veruutiis pa itam - latgali atsaskir nu LV pa
voluudai, religejai, i kultuurai, bet par etniskajom pazeimen - ite juovaicoj
kaids specialists.</FONT></DIV>
<DIV><FONT face=Arial size=2></FONT> </DIV>
<DIV><FONT face=Arial size=2>A.c.,/Sincerely,</FONT></DIV>
<DIV><FONT face=Arial size=2></FONT> </DIV>
<DIV><FONT face=Arial size=2>Harijs Bernans.</FONT></DIV>
<DIV><FONT face=Arial size=2></FONT> </DIV>
<DIV><FONT face=Arial size=2></FONT> </DIV>
<DIV>
<H4>Minoritāšu konvencija: kurš par, kurš pret</H4>
<P>Autors <STRONG>Ģirts Kondrāts</STRONG><BR>Publicēšanas datums: 2004. gada
24.
februāris<BR><IMG height=1 src="http://www.latvijasavize.lv/img/mline2.gif";
width=265><BR></P>
<P>Starp vairākiem desmitiem Eiropas Padomes noteikumu, kas regulē dzīvi
Eiropā,
Latvijā dažādu iemeslu dēļ īpaša uzmanība pievērsta Vispārējai konvencijai par
nacionālo minoritāšu tiesību aizsardzību.</P>
<P>Valstis, kas atbalsta konvenciju </P>
<P>Vispārējā nacionālo minoritāšu aizsardzības konvencija ir radīta 90. gadu
pirmajā pusē. Tiesa gan, pirmie dokumenti šajā jomā parādījās jau 1949. gadā un
nedaudz vēlākā laikā. </P>
<P>Vispārējās konvencijas mērķis ir aizsargāt nacionālās minoritātes, kas dzīvo
to valstu teritorijā, kas pieņem kopīgus lēmumus Eiropas Padomē. Tā tiek
uzskatīta par pirmo pilnvērtīgo instrumentu nacionālo minoritāšu aizsardzībai,
ar kura palīdzību ir iespējams panākt nacionālo minoritāšu aizsardzību valstīs
un garantēt to kultūras un valodas saglabāšanu un attīstību. </P>
<P>Minoritāšu aizsardzības konvencija Eiropas Padomē tika nodota parakstīšanai
1995. gada 1. februārī un stājusies spēkā1998. gada 1. februārī. Pats
konvencijas teksts sastāv no 32 pantiem, kas sagrupēti piecās nodaļās.
Konvencijai līdz šim brīdim ir pievienojušās 35 Eiropas valstis, bet tādas
Eiropas Padomes dalībvalstis kā Andora, Azerbaidžāna, Bosnija un Hercegovina,
Francija, Serbija un Melnkalne kā arī Turcija konvenciju nav parakstījušas.
Tādas valstis kā Beļģija, Gruzija, Grieķija, Islande, Latvija un Nīderlande
konvenciju ir parakstījušas, bet nav ratificējušas. Piemēram, Beļģijas
parlaments, kurā pārstāvēti ne tikai flāmi un valoņi, to nav darījis, jo
uzskata, ka vairāku kopienu valstī, kāda ir Beļģija, minoritāšu attiecības jau
ir noteiktas ar konstitucionālo likumu, bet jēdziens "nacionālā minoritāte" ir
jēdziens, ar ko operēt ārpolitikā. Izņēmums ir Serbija un Melnkalne, kas
konvenciju nav parakstījusi, bet pēc referenduma 2001. gada maijā tā ir
ratificēta un dažus mēnešus vēlāk stājusies spēkā. Referendums par
pievienošanos
konvencijai 2000. gada februārī bija arī citā bijušas Dienvidslāvijas
federācijas daļā — Bosnijā un Hercegovinā. </P>
<P>Kā to paredz Vispārējā konvencija par nacionālo minoritāšu aizsardzību,
Eiropas Padomes Ministru komiteja var aicināt pievienoties konvencijai jebkuru
valsti, kas nepieder pie Eiropas Padomes, ja valstī ir personas, kas pieder pie
nacionālajām minoritātēm. </P>
<P>Kas un kur ir minoritāte </P>
<P>Lai gan visas valstis, kas pievienojušās starptautiskajai minoritāšu tiesību
konvencijai, apņemas garantēt vienlīdzību un aizsardzību likuma priekšā
personām, kas pieder pie nacionālajām minoritātēm, katrā no Eiropas Padomes
valstīm izpratne, kas ir nacionālā minoritāte, atšķiras. Šie uzskati tāpat kā
attiecības starp pamattautu un mazākumtautībām veidojušies vēsturiski. Ir tādas
valstis kā, piemēram, Vācija, kura ir noteikusi, ka minoritātes ir dāņi, sorbi,
frīzieši, sinti un čigāni, kuriem ir Vācijas pilsonība, Zviedrijā — Zviedrijas
sāmi, Zviedrijas somi, ebreji, čigāni un torndāleri. Savukārt Austrijā tās ir
visas nacionālās grupas, kas nerunā vācu valodā, bet Luksemburgas
Lielhercogistē, kura cita starpā nemaz konvenciju nav ratificējusi, uz
minoritātes statusu var pretendēt cittautieši, kas te dzīvo vairākās paaudzēs.
Uz minoritātes statusu, kuru nosaka ilgstoša dzīvošana kādā no kantoniem,
balstās mazākumtautības definīcija Šveicē. Taču te tiek ņemts vērā, cik labi
minoritāte ir saglabājusi savu kultūru, tradīcijas un piederību savai ticībai.
Sarežģītāka minoritāšu tiesību īstenošana, cik var spriest no ārvalstu preses
slejām, ir, piemēram, Rumānijā, kur problēmas sagādā attiecības ar čigānu
minoritāti, bet, piemēram, Ungārijā ilgāku laiku bija neiecietība pret
rumāņiem,
kas kompakti dzīvoja šīs valsts teritorijā, un otrādi. Šādas pretrunas radās
arī
Balkānos, kur par savām tiesībām cīnījās ārpus etniskās dzimtenes dzīvojošie
albāņi.</P>
<P>Kaimiņvalstī Igaunijā, kas konvenciju ratificējusi 1998. gada februārī, par
nacionālo minoritāti tiek uzskatīti ļaudis, kas pastāvīgi dzīvo valsts
teritorijā, izveidojuši ilgstošas un noturīgas saites ar Igauniju, atšķiras no
igauņiem pēc etniskajām, valodas, reliģijas un kultūras pazīmēm, kas apvieno
šos
cilvēkus.</P>
<P>Pavisam citāda nostāja ir Lielbritānijai. Kā paskaidroja Apvienotās
Karalistes vēstniecībā Latvijā, tādu sabiedrības grupu, kuru atbilstoši
konvencijai varētu apzīmēt ar jēdzienu "nacionālā minoritāte", nemaz nav.
Toties
Lielbritānijā ir "rasu grupas", kuru tiesības noteiktas ar īpašu 1976. gadā
izdotu rasu attiecību aktu. Tur arī ir ar likuma spēku noteikta cilvēku
piederība vienai vai otrai nacionālajai grupai, ņemot vērā viņu rasi, ādas
krāsu, tautību vai etnisko izcelšanos. Tas ir darīts saskaņā ar starptautisko
konvenciju par rasu diskrimināciju, un varas iestādes seko, lai pieminētais
akts
darbotos kā daļa no nacionālo minoritāšu konvencijas. </P>
<P>Atliek vēl piebilst, ka Krievija, kura allaž Latvijai aizrādījusi par
"cilvēktiesību pārkāpumiem", tajā skaitā pieminot arī neratificēto minoritāšu
konvenciju, uzskata, ka tas ir pretrunā ar minoritāšu konvenciju, ja cilvēkiem,
kas dzīvojuši kādā teritorijā vai valstī, mainoties likumiem, tiek atņemta tās
valsts pilsonība. Tā kā Krievijas Federācija konvenciju ir ratificējusi 1998.
gada augustā, tad skaidrs, ka te ņemtas vērā tās realitātes, kas izveidojās pēc
1991. gada, kad beidza pastāvēt PSRS un daudzviet izveidojās situācija, kas nav
samērojama ar situāciju, piemēram, Somijā.</P>
<P>Francijas īpašā nostāja </P>
<P>Francija ir viena no Eiropas Padomes dalībvalstīm, kas, kā to skaidroja
Francijas vēstniecībā Latvijā, konvenciju par nacionālo minoritāšu aizsardzību
neparaksta konstitucionālu, vēsturisku un politisku iemeslu dēļ.</P>
<P>Kā pirmais ir minams konstitucionālais aspekts. Izrādās, ka Francijas
konstitūcija, kas pieņemta 1958. gadā, neatzīst "nacionālo minoritāšu"
pastāvēšanu Francijas teritorijā. Saskaņā ar konstitūciju Francija "ir vienota
un nedalāma". Līdz ar to Francija nevar parakstīt starptautisku konvenciju, kas
būtu pretrunā ar minēto principu.</P>
<P>Runājot par vēsturisko aspektu, 1789. gadā pieņemtā Vispārējā cilvēka un
pilsoņa tiesību deklarācija nosaka, ka indivīda tiesības ir augstākas par
nacionālo kopienu tiesībām. Turklāt franču nācija ir veidojusies gadsimtu
gaitā,
balstoties uz vienas — franču — valodas principu.</P>
<P>Treškārt būtu jāmin politiskais aspekts. Protams, Francijas konstitūcijas
noteiktie ietvari nenozīmē, ka Francija naidīgi izturas pret ārzemniekiem, kuri
dzīvo tās teritorijā vai lūdz Francijas pilsonību. Francijas koncepcija vērsta
uz to, lai saskaņotu konstitucionālo principu par nedalāmu Franciju ar absolūtu
cilvēktiesību ievērošanu. Šī koncepcija izpaužas tādējādi, ka tā cenšas panākt
visu to personu, kuras likumīgi apmetušās uz dzīvi Francijā, politisko
integrāciju (Francijas valsts naturalizācijas tiesības balstītas uz jus soli —
zemes jeb teritorijas tiesībām).</P>
<P>Politiskā integrācija Francijā balstās uz pilsonības ideju: franči un tie,
kuri par tādiem kļuvuši, balstoties uz zemes tiesībām (jus soli), ir absolūti
vienlīdzīgi no tiesību un politisko, ekonomisko un sociālo pienākumu
viedokļa.</P>
<P>Līdz ar to tādi apstākļi kā etniskā izcelsme, reliģiskā piederība vai dzimtā
valoda nekādā ziņā Francijā nevar nodalīt kādas kopienu apvienības, ko atzītu
valsts.</P>
<P>Francijas projekts balstās uz ideju par to, ka minētās atšķirības, kas pašas
par sevi ir pilnīgi respektējamas, nevar traucēt vienotas nacionālās kopienas
jēdziena īstenošanu. Gluži otrādi, raugoties no teorijas un prakses viedokļa,
tieši šīs kopienas daudzveidīgā izcelsme veido tās stiprumu un pastāvīgumu
(lūgums par naturalizāciju ir brīvas gribas akts), tiklīdz tiek īstenota visu
pilsoņu politiskā vienlīdzība.</P>
<P>Amatpersonas, kas skaidroja Francijas nostāju, nobeigumā uzsvēra, ka
iepriekšminētais nenozīmē, ka Francijai nav jāsaskaras ar nozīmīgu izaicinājumu
saistībā ar sabiedrības integrāciju. Šis izaicinājums, starp citu, ir acīm
redzams arī valdības politiskajā darba plānā. Tāpat Francija pilnībā apzinās,
ka
citas konstitucionālās tradīcijas un cits vēsturiskais un sociālais konteksts
citās Eiropas valstīs var novest pie nacionālo minoritāšu atzīšanas. Francija
necenšas savu modeli eksportēt. Tās atteikšanās parakstīt Eiropas Padomes
konvenciju attiecas tikai uz pašu Franciju.</P></DIV></BODY></HTML>

------=_NextPart_001_002A_01C3FAD6.8F01C8B0--

------=_NextPart_000_0029_01C3FAD6.8EFEBB70
Content-Type: image/gif;
name="mline2.gif"
Content-Transfer-Encoding: base64
Content-Location: http://www.latvijasavize.lv/img/mline2.gif

R0lGODlhjwABAIAAANXiuQAAACH5BAAAAAAALAAAAACPAAEAAAIKhI+py+0Po5x0FQA7

------=_NextPart_000_0029_01C3FAD6.8EFEBB70--

 

Nūsyuteit atsaceišonu

Vuords, pavuorde:
E-posts adress:
Tema:
Viests: